Arī LU asociētā profesore Signe Mežinska piekrita, ka, pateicoties medicīnas
tehnoloģiju attīstībai, ir iespējams izdarīt fantastiski daudz. Tas ir brīnišķīgi, ka cilvēku var izglābt no klīniskās nāves, bet tai pašā laikā jebkura jauna tehnoloģija rada jautājumus par saprātīgu izmantošanu. Mums jāsaprot, ka medicīnai ir daudzveidīgāki mērķi nekā tikai glābt. Miršana ir pakāpenisks process ar virkni dažādu starpstāvokļu, un tehnoloģijas ļauj to apstādināt vai palēnināt. Viens no pamatprincipiem ir nesaīsināt šo procesu un vienlaikus arī nevajadzīgi nepagarināt, kas izklausās labi, bet praksē tas var būt pietiekami sarežģīti.
Latvijā mums pietrūkst izpratnes un sarunu par terminu lietojumu un nozīmi, kā arī mums nav vienotas definīcijas medicīniskajam veltīgumam. Veltīgums ir biežākais jautājums, ar kuru ārsti vēršas pie ētikas konsultantiem, bet dažkārt var būt nepieciešams nepārtraukts un uzticams juristu, ētikas komiteju atbalsts.
Visas veltīguma definīcijas ir balstītas uz vienu pamatpieņēmumu, ka medicīniskajai manipulācijai ir jābūt ne tikai ar fizioloģisku ietekmi, bet arī jāsniedz labums sirdzējam. Tiklīdz mēs runājam par labumu, tas ir lielā mērā uz vērtībām balstīts subjektīvs jēdziens, par kuru mums nav vienotas izpratnes.
Runājot par medicīnisko veltīgumu, mēs nedomājam tikai par plaušu mākslīgo ventilāciju, bet arī par tik vienkāršām darbībām kā analīžu nozīmēšana. Un tad ir jautājums, kāpēc ārsti nozīmē šos veltīgos izmeklējumus. Vai tās ir juridiskas bažas? Vai mēs kā sabiedrība dažkārt šīs juridiskās bažas nepastiprinām? “Mums jābūt reālistiem. Nevaram domāt par idillisku nāvi bez medicīniskas iejaukšanās, tā ir ārkārtīgi svarīga visā miršanas procesā, bet mums jāpārvērtē, kādu medicīnas mērķi mēs konkrētajā brīdī mēģinām sasniegt un kas ir svarīgs konkrētajam cilvēkam, un jāmēģina to saskaņot ar cilvēka gribu un ar cilvēka būšanu cilvēkam. To ir iespējams apvienot.”